www.vwgolfklubs.lv

Cita dziesma skan

veca magnetola kurai izbeidzas pogu apgaismojums.

Podziņu apgaismojumi samainījušies vietām

GG, dziesma tā pati, vnk pārkārtoju flešku.


Radio un pogas apakšā nav mainījušās. Mainijās Klimas panelis ( skat. ECON un OFF pogas ). Līdz šim likās, ka tas tāpat spīd švakāk par radio, jo bija redzētas bildes VWVortex'ā, plus pašam spīdēja nu tā. Bet izrādījās, ka tas tāpēc, ka viss panelis īsti nefunkcionē, ne tikai apgaismojums. Uzliku citu, pēkšņi vairs pie tikko iešķilta dzinēja -20 grādos nepūš pilnu jaudu auksta gaisa salonā, tāpat arī mierīgi regulē siltumu, kad robeža sasniegta.

Pirmo reizi kopš rudens beigām aizbraucu uz darbu ar t-kreklu mugurā, bet mēteli nomestu uz blakussēdekļa.

Stulbākais ir tas, ka uzliktais panelītis man bija vēl senāk par šo Golfīņu, tikai iepriekš biju mēģinājis hotswapot ar oriģinālo, kas rezultējās pāris gļukos, kam par godu atmetu šo domu. Vakar atklāju, ka tomēr ir saderīgi.

Kavacky wrote:

"Atrodi atšķirības". Rīt uz pusdienlaiku varētu būt izskaidrojums.

Ja kaadu pusstundu braucu nonstopaa man origjinalias magjis arii taapat izdara kaa tev, paliek mazliet neskaidri burti un cipari, kaa tavaa otrajaa bildee, klimatam viss ok, bet magjim gan nee.

Kaa salabot varbuut zini ?

Nezināšu gan, kas par desām; man šajā gadījumā ir nevis izplūdis teksts maģī, bet sūdīgs fotoaparāts tumsā.

Noņēmu pannu, nomainīju eļļu, iztīrīju kartera plastmasas vāku un atradu iztrūkstošo skrūvi, resetoju INS 01, 02, OEL. Atpakaļ neko nesaliku, jo nolauzu vienu N18 trubiņu, saliku atpakaļ bez N18, beidzās dienas gaisma.

Apakšējā dzesēšanas truba prasās uz maiņu, jo, cik liekas, tad tieši tur ir nelielā antifīza sūce.

Apskatīju bišķi grīdu pēc ziemas - nu grīda kā grīda, joprojām izskatās laba. Ko nevar teikt par laimīgajām spārnu apakšdaļām. Kā bergs teica, kad biju pēc eļļas un filtriem ciemos: "lai cik labs Mk3 nebūtu, tāpat norūsēs".

Pagājušā, 2013. gada, jūnija vidū paciemojos Liepājā. Brokastis ceļakājai 15. jūnija rītā - lielais McFontaine bez mērces un kafija:

Mājupceļā bija ellīgi karsti, bet tā arī ir pēdējā reize, kad Golfiņā nācās svīst, jo nākamajā rītā bija pienākusi vieta rindā pie ledusvīra ( nejaukt ar vietējo sniegavīru ), lai samainītu aizdomīgās daļas, uzliktu līdz tam nebijušo kompresoru un visbeidzot iepūstu kondicionierī dzīvību.

Climatronic beidzot no advancētas pečkas kļuva par patiesu klimatkontroli. Strādā tā lieta labi, sāk pūst aukstu pāris sekundēs, kamēr vēl nepaspēj no garāžas lāga izripināties. Kaut kāds patēriņa pieaugums ir jūtams, laikam pat puslitrs ( kaut kad būs pieejami arī precīzi dati ), bet tas ir nekas pret to, ka pat visādi buržujauto korķos stāv blakus ar noskrūvētiem logiem, kamēr es dzesējos.

Pēc tam šur tur vēl paspēju pabraukāt pa laukiem...

... un šur tur vēl, bet pa lielam tas arī bija viss, jo Golfiņš tika novietots garāžā, no kuras īsti ārā nedabūja izbraukt... kādu laiku.

Kur tagad golfs?

MartinsL wrote:Kur tagad golfs?

Tā nu tas kāds laiks gāja un gāja, uz darbu, citur un atpakaļ pārsvarā pārvietojos ar šādu braucamo, 2200+ km nobraucu vasarā, rudenī un ziemā:


Golfiņš turpināja stāvēt garāžā, tikai ik pa laikam apciemoju, padarbināju, lai virzuļi galvā neierūsē, izripoju pa garāžu teritoriju un paklausījos mūziku.

Novembra beigās nāca skate, bet uz to biju domājis nodiagnosticēt uzrāviena šaizes, šo to vēl pielabot, bet tam laika galīgi nesanāca- gāja uz beigām DoBusiness portāla izstrāde, viss brīvais laiks izgāja tam, tāpēc atliku uz vēlāku, un nu vairs nebija arī skates.

Šad un tad pa bišķim sāka iestāties ziema, bet neko traki nebija - galvenais ir pareizi saģērbties. Piemēram, šajā rītā pirmais aizbraucu līdz darbam, likās mazliet vēsāk kā parasti, izrādās, ierastā -1 vietā bija -8 ( kas kārtīgam velosipēdistam arī ir sīkums, bet es biju gatavojies -1 grādam ).

Tā nu laiks gāja, sāka tuvoties vajadzība un arī lēnām solīja lielo salu.

Vajadzība uzradās uz 15. decembri - vajadzēja braukt. Kas nozīmēja vienu - 14. decembrī, kas bija strādājamā sestdiena, jātiek uz skati ( loģiski, ka jāatliek līdz pēdējam ).

Nelaime tā, ka divas dienas iepriekš notika darba Ziemassvētku lielā balle, kas nozīmēja vienu ( un to vienu sauc Jack Daniels neierobežotā daudzumā par brīvu ), no kā toties izrietēja, ka sūdaini es jutos vēl tajā pašā sestdienā, tāpēc drošības labad pēcpusdienā uzzvanīju draugam, lai aizstūrē manā vietā līdz TA. Paveicās - neko prātīgāku nedarīja, tāpēc piekrita pārvadāt alkohola upuri un viņa transportu.

Kamēr viņš atbrauks pie manis, būs tieši laiks pārskrūvēt vasaras diskus uz ziemas.

Aizgāju līdz garāžai, nospiedu pultī "atvērt" un notika nekas.

"Nu ko, ***** ir," nodomāju, ar nepamatotu cerību ejot pakaļ otrai pultij, apzinoties, ka vaina pēc visām pazīmēm ir citur.

Atnācu atpakaļ, izmēģināju, un viss bija vairāk nekā skaidrs - akumulatoram pizdohen. Tā kā visas durvju slēdzenes bija deaktivizētas ( tā savulaik HUNTER teica, kā arī es šofera durvis un bagāžnieku biju izmēģinājis pabakstīt ), sūdi bija pamatīgi.

Tas bija tas brīdis, kad es nopriecājos, ka nepieliku atpakaļ pannu. Pie tā novietojuma noņemt būtu nereāli, bet bez noņemšanas piekļūt kaut kādiem vadiem bez vardarbības - neiespējami.

Pulkstenis nebija pat 16, kas līdz šim šķita vairāk nekā vajadzīgs, lai nomainītu riteņus un aizbrauktu līdz skatei, kas "pirmssvētku" dienā strādāja līdz 1900, taču tagad sāka izskatīties citādi...

... kaut arī viss izskatījās nelāgi, pēc nelielas apgaitas viena iepriecienoša lieta tomēr atradās - vienas durvis rezervei tomēr bija atveramas tīri mehāniskā ceļā - ar atslēgu.

Ap šo laiku negaidīti no darba bija atbraucis arī papucis, kas vēlāk izrādīsies visai noderīgi.

Izstūmu Golfiņu no garāžas, mēginājām iedarbināt ar vadiem. Visnotaļ nerezultatīvi, jo akumulators nebija vienkārši ļoti nosēdies, tas bija kapitāli miris - 0.0 V pēc multimetra sniegtās informācijas.

Nu ko, tad jau atliek tikai ievilkt - pielikām tauvu un izbraucām līkumu ārā no garāžām. Uzreiz iedarbojās, kļuva nu jau cerīgāk.

Pa šo laiku arī draugs bija ieradies, bet es sāku skrūvēt virsū ziemas diskus. Motors palika darbojamies, ar domu kaut ko tajā akumulatorā palādēt. Kā jau minēju agrāk, tad kādu laiku Golfiņš tika tikai šad un tad iedarbināts un izmests līkums pa garāžu teritoriju... tā rezultātā uz šo brīdi bāka nebija pārāk pilna: laižot zemē ar pirmo pārlikto disku, motors mazliet noraustījās un apklusa.

Aizsūtīju ar 5 l kannu pakaļ dīzelim, pats turpināju skrūvēt. Skaidrs bija tikai tas, ka tagad ar iedarbināšanu būs problēmas. It kā līdz šim būtu bijis viegli.

Viss bija nomainīts, ieliku papuča benzīnnieka akumulatoru un, ar 5 l kannas saturu bākā, mēģinājām šķilt. Protams, ka tas vārgais aķītis jau tā knapi spēj pagriezt dīzeli, kur nu vēl pietiekami ilgi noturēt dīzeli, kuram vispirms jāsapumpē degviela no bākas līdz cilindriem.

Bija 1815hrs, kad izbraucām ievilkt ar vienīgo atlikušo mašīnu, kas bija braucoša - pārsimts metrus nācās vilkt, bet beigās dīzelis veiksmīgi uzsūknējās un pieleca.

Bija nu jau knapi 40 minūtes līdz TA punkta slēgšanai, ellē netīras drēbes, liels "līdz kaklam", pārliecības trūkums, ka ar to akumulatoru izdosies iedarbināt pēc noslāpēšanas, tāpēc gribējās jau gandrīz atmest ar roku, tomēr apziņa, cik daudz mēslu īsā laikā sanāca izstrebt, aicināja tālāk - ja jau, tad jau: ir jāmauc līdz pilnīgai uzvarai vai nāvei.

Draugs pilota vietā, es stūrmaņa vietā ar Waze rokās. Bija vajadzīgas zāles pret laika trūkumu, taču visu ceļu atgādināju, ka uzmanīgi, uzmanīgi - ja apturēs, tad viss tāpat vējā.

Kad bija atlikušas 20 minūtes un bijām jau pie Doles, parādījās arī kāds cerības stars - jo no Doles līdz TA pār Dienvidu tiltu ir pavisam īss un ātrs brauciens.

1847hrs iegāju pieteikt un samaksāt apskati.

Par atgāzēm jau brīdināju, lai nemoka, jo izpūtējs bija aizsēņots un netīrs, primārais mērķis bija viens: lai varētu kaut 30 dienas legāli atrasties uz koplietošanas ceļiem.

Ar otro spiedienu vidējais līmenis nostājās uz tieši 3.00 no atļautā 3.00 un varējām doties tālāk. Šeit, pirmo reizi pēc ievilkšanas, motors tika noslāpēts - tuvojās patiesības mirklis par benzīna akumulatora spējām...

... neliels zāģējiens un - nekā.

davai stāsta turpinājumus kur?

... tā nu es darīju to, ko parasti dara, kad neizdodas piešķilt: ar domu "nu i vienalga, līdz krateklim jau aizstumsim" griezu vēlreiz, paturot ilgāk, nevis metot nost pirmajā brīdī, kad sāk likties, ka nu jau būs.

Kļuva skaidrs, ka akumulators ir derīgs arī kam vairāk par beņķīti - motors ierūcās un piebraucām pie galvenā angāra, kuram visas durvis bija ciet, kā arī par ierašanos neviens neklapēja ar ausīm, jo inspektori bija manāmi aizņemti ar vienīgo mašīnu, kas atradās iekšpusē.

Bišķi nācās uzgaidīt, līdz bode tika atvērta un tālāk gāja diezgan raiti.

Bremžu stends neuzrādīja to labāko, kā arī šur un tur bija manāms disbalanss, bet tas nu tā varēja arī būt, ņemot vērā, ka bremzes īsti lietotas nebija varen ilgu laiku.

Krateklī kustīgās daļas izpētīja visai cītīgi, atkārtojot sviru raustīšanu vēl un vēl. Sākot pievērsties grīdai, izskatījās, ka inspektors tikpat cītīgi piestrādās arī pie rūsas meklēšanas ( kuras tur nebija ), bet, nedaudz paklauvējis, tālāku grīdas apskati nemaz neveica, jo laikam bija acīmredzams, ka vismaz tur viss ir labi.

Šams nu, tā arī neko nesakot, devās pie datora rakstīt papīrus, līdz beidzot sāka komentēt, ka priekšējās bremzes ir pārāk nevienmērīgas, kā arī viena bremžu trubiņa izskatās pārāk rūsas apgrauzta, bet, lai es neuztraucoties, varu mierīgi rullēt tālāk, izdrukāja uzlīmi un aizgāja pie loga.

Cik tieši mierīgi rullēt tālāk es varu, uzzināju tikai tad, kad pats paskatījos logā un mēģināju saprast, vai man acis pareizi rāda gadaskaitli, kas tur attēlots. Jo, ja reiz iedota slimības lapa līdz janvārim, tad kāpēc gads iedots nepareizi.

Tā nu 19 minūtes kopš ierašanās TA stacijā apskate bija izieta un derīga uz gandrīz 13 mēnešiem:
Lai šis uzvaras prieks būtu pilnīgs, arī pie izbraukšanas no lielā angāra ar pirmo reizi nepiešķīlās, jo atkal aiz pieraduma pārāk ātri atlaidu atslēgu.

Tā nu mierīgi braucām mājās, līdz kārtējo reizi uzskatāmi parādījās, cik vērtīgs ir sludinājumu teksts "bez problēmām tikko izieta TA, sēdies un brauc", jo Sievasmātes apļa vidū apstājāmies un palikām stāvam malā.

Bija pazudusi iespēja cilvēcīgā ceļā mainīt pārnesumus.

Nedaudz pacīnījāmies ar kloķi, beigās tikām pat līdz 4. robam, ar ko nācās, ne augstākā, ne zemākā, aizripināties līdz Salaspilij.

Pie garāžas durvīm sekoja nākamais pārsteigums, jo, ielicis atpakaļgaitā, konstatēju, ka vairs nevaru izņemt ārā. Nekā. Ne ieslēgtam, ne izslēgtam dzinējam. Ja līdz tam likās, ka vaina sajūgā, tad tagad likās, ka kārba vienkārši ir atteikusies.

Pēc vairāku minūšu cīņas ar slēgšanas mehānismiem gan no salona, gan motortelpas, kloķis tikpat pēkšņi kā iesprūdis tomēr izleca ārā. Un iegāja tālāk 1. ātrumā, lai vismaz garāžā es tiktu iekšā bez reversas riņķošanas pa kooperatīva teritoriju.

Rītdienas neatliekamajam tālo ciemiņu ekskursijas braucienam uz Siguldu beidzot biju pilnībā gatavs.

Plāns bija elementārs kā Krimas okupācija:
1) Sajūgs/kārba no rīta maģiski būs salabojies, un es braukšu ar Golfiņu;
2) Ne sūda, un es aizņemšos papuča Pastēti.

No rīta iedarbināju, izspiedu sajūgu, veiksmīgi ar pirmo piegājienu ieliku atpakaļgaitā un mierīgi izbraucu ārā no garāžas.

Izklausās labi, vai ne?

... vai arī nē, jo, iespējams, ievērojāt, ka es nekur neminēju, ka sajūga pedāli būtu arī atlaidis vaļā. Un jāsaka, ka ne gluži bez iemesla, jo labā kāja ar visu pedāli kā bija piespiesta grīdai, tā arī palika visu izbrauciena laiku.

Šis triks gan nebija īpaši unikāls, to bija viegli atkārtot: vajadzēja tikai slēgāt atpakaļgaitā vai pirmajā robā, pārējais notika gluži kā ar automātu.

Tā nu uz garāžu atnāca arī papucis, lai pārliktu atpakaļ vietā savu akumulatoru un mēs samainītos ar braucamrīkiem. Taču vispirms ienāca prātā, ka joka pēc jāatgaiso sajūgs.

Un vai tu re - rezultātā tiešām atradās lieks gaiss, kuram tur galīgi nebija jābūt. Bet situācija tik un tā labāka nekļuva, automāta efekts saglabājās.

Nu neko, pagaisosim vēl. Sliktāk vairs nebūs.

Te nu beidzot mums bija taisnība, jo sliktāk tiešām vairs nebija. Vēl pāris reizes mēģinot atgaisot gan nekas vairāk ārā neiznāca, taču vienā brīdī pēkšņi, iespiežot pedāli, parādījās mehāniska skaņa - kaut kāds tinkšķis, kurš pirms tam dzirdams nebija.

Cik man ir sanācis izdomāt, tad kaut kas, stāvot gaisa burbulī, bija nosprūdis, pielipis vai kā citādi ieķēries tur, kur nevajadzētu, bet, atkal iegremdēts patīkamajā bremžu eļļas peldē, pēc brīža padevās un atsāka savu tiešo pienākumu pildīšanu.

Slēgšanās bija atgriezusies un, bruņojies ar sajūtu, ka YOLO, nu tagad gan būs ok, devos ceļā.

Tā arī bija un kopš tā laika šajā jomā nekas nav mainījies.

Uzreiz pēc šitās epopejas ar berga gādību tika iegādāts jauns, milzīgs Varta akumulators, eļļa un degvielas filtrs, pēc kā nomaiņas veiksmīgi aizbraukts līdz Viļņai un atpakaļ. Tikai atpakaļceļā aizdomājos, kāpēc uz bāņa, kur jābūt atļautiem 130 km/h, es eju garām visiem ar 130, 120, 110 un arī 100. Ziemā laikam tur kaut kas nav tā.

Mazliet vēlāk berga garāža atbrīvota no tā Seat dekoratīvā vāka, kas tur gadiem pie sienas karājās, nevienam nevajadzīgs:
Taču bija viena problēma, kas tika risināta

Tam par godu pirms uzstellēšanas izmagāta motortelpa, bet bildes no pilnīgi tīrās stadijas nebūs, jo tur redzams, cik ļoti es samudījos krāsojot, tāpēc būs paskats pēc ziemas putekļiem:



To es paspēju tieši pirms lielā sala, tajā skaitā kārtīgi nomazgāt visu, pirms piesalst. Tāpēc kādas 2 nedēļas no rītiem un vakaros nācās kāpt iekšā pa pasažiera durvīm, jo savējām iesala atvēršanas mehānisms, dažreiz arī pats puļķa bīdāmais, kamēr liekais mitrums neiztvaikoja pavisam.

Salā nekādas citas vainas nebija. -14:

Un -17:

Aukstāku par šo gan es netiku redzējis nevienā rītā:



Iereģistrēju arī šādu nobraukumu ( + 300 000 no pirmā apļa ):