Ja personīgi kaut kas jāsaka, man tas netika iekalts, bet es to uzņēmu no apkārtnes, jo uzaugu ne tuvu paraugģimenē, sencis principā nav un mamma bija uz nebūšanas robežas manos 12-18, kas nāca kopā ar visu pārējo, bet depresija jau bija pirms tam tāpat miljons citu iemeslu dēļ, tas tik visu visticamāk pastiprināja.Saspraude_mk2 wrote: ↑22.04.2020, 08:05Koks ar diviem galiem... Katram cilvēkam jau bērnībā tiek ieliktas visdažādākās bailes, ko citi "iesēj" pašiem to nemanot. Vislabākais piemērs, kas daudziem bērnībā ir bijis, kad netiek galā ar sīko, sāk ar kaut ko mēģināt iebiedēt, piemēram, klasika daudziem ir bijusi sabiedēšana ar vešanu pie ārsta/zobārsta un pēc tam brīnās, na* bērnam bail no ārstiem. Tāpat ir ar visu pārējo, ja bērnībā mācītu būt pašpārliecinātākiem, tad cilvēks reti kad redzētu bezizeju, vienmēr atrastu variantus, kā savu dzīvi sakārtot. Protams, tapat var uznākt depresija, bet jo pašpārliecinātāks būsi, jo vieglāk tai būs tikt pāri. Diemžēl, ļoti daudz sūdi nāk līdzi tieši no bērnības, ko cilvēks reti kad saprot, jo tas vienkārši sēž zemapziņā un netiek kontrolēts.
Kādu pēdējo gandrīz gadu pirms pirksta satraumēšanas gan pirmo reizi dzīvē varēju teikt, ka neizjūtu depresiju (pēc izdegšanas iepriekšējā darba vietā, kas sekas atstāja uz 2 mēnešiem).
Depresija gan savā ziņā laba lieta, no tavas dzīves pazūd visi nevajadzīgie musari, bija draugi, kuri radās man veiksmīgi smaidot, bet kā Gatis kādu nedēļu nesmaida, tā draugi nav
